Nāca un pagāja garām.. Nāca man tieši pretim, skatījās acīs, smaidīja, piešķieba galvu un.. pagāja garām, acīs nerātni lēkājot sauleszaķiem. Pagāja garām neatskatoties, smaidot pretim nākamajam, lai pieviltu tāpat kā mani. Ak šī vasara.. Salauž tev sirdi, bet tu tik un tā esi gatavs tai dot vēl vienu iespēju un vēl, un vēl, un.. Tu izliec ēsmas kā zivij, tu lūdzies un skrien pakaļ, bet ar to nav gana. Tā dāvā tev mirkli prieka un cerības, lai pēc mirkļa triektu pret tevi savas nežēlestības šautras. Tai nav kauna. Nē, nē, it nemaz. Un tu nogursti un padodies un gaidi ziemu, kura ar savu balto villaini kā sargājot apņems tavus plecus, pieklusinās pilsētas trokšņus un atnesīs tavai sirdij mieru. Jo ziema vienmēr ir klusa, tā saldē lieki netērējot vārdus. No tās mēs gaidām saltu dvašu, bet bieži vien saņemam mieru un piedošanu. Mēs gaidām..
?
6 novembrī, 2010 plkst. 4:34 pm (tāpatvien)
Kādēļ, satiekoties ar cilvēkiem, ar kuriem kopā tu esi uzaudzis, rodas sajūta, ka jūs visi vēj joprojām esat tie paši bērni, pusaudži?
*
2 novembrī, 2010 plkst. 10:57 pm (tāpatvien)
Ekh, bija izdomāta lielā doma, ko rakstīt, bet aizlasījos svešos blogos un doma aizlidoja tālāk. Nu ko, ķersim nākamo!
Laiks..
1 novembrī, 2010 plkst. 10:14 pm (tāpatvien)
Ziemas laiks.. Ziemas nogurums.. Sajūta tāda, itkā darbā nostrādāts stundas divas ilgāk.. Maz ticams, ka rīt būs vieglāk piecelties..
Mūžīgā dilemma
31 oktobrī, 2010 plkst. 4:01 pm (tāpatvien)
Vēl joprojām nevaru atrast ideālu laiku mācībām.. Darbdienās nāk prātā doma – ja visu dienu ir nostrādāts, tad vakarā ir jāatpūšas un mācību materiālu lasīšana jāatliek uz wīkendu. Wīkenda filozofija – ja visu nedēļu ir nostrādāts, tad wīkendā jāatpūšas, lieki nepārpūlējot smadzenes. So what?
–
30 oktobrī, 2010 plkst. 10:02 pm (tāpatvien)
Šodien jau atkal velk uz kašķi.. Un pašai tas nepatīk, bet pretoties grūti..
Par drosmi jebšu tās trūkumu…
29 oktobrī, 2010 plkst. 9:50 pm (tāpatvien)
Gribas kaut ko mainīt savā dzīvē, bet nav drosmes, vai motivācijas. Nu tas par to motivācijas trūkumu tik tā, īstenībā jau bail sev tā atzīties, ka drosmes par maz. Trakāk vēl, ja citi “draud” kaut ko mainīt tavā vietā, tu to vēlies, bet tikai klusībā. Skaļi uz āru tu tielējies un saki, lai liek tevi mierā. Mjā.. Kur gan palikusi visa drosme un pārgalvība? Reiz taču bij tik viegli.. Tik viegli lekt – neredzot kur. Un nu ir bail pat tad, ja zeme tepat vien pie kājām..
—
28 oktobrī, 2010 plkst. 10:48 pm (tāpatvien)
Gribas pateikt, lai iet prom, lai atstāj vienu. Pateikt citiem, bet domāt ar to sevi. Vai ir jāiet pie citiem, lai tiktu prom no sevis?
***
26 oktobrī, 2010 plkst. 9:32 pm (tāpatvien)
Tags: gaisma, klusums
Kur gan slēpjas gaisma, kad pienāk rudens? Un par ziemu vispār nerunāsim, lai gan ziemā ir sniegs. Un rudenī? Rudenī ir tikai mēness un laternu atspulgi lietus peļķēs, un neona gaismas mašīnu lukturos, kas traucas pa ielām, saceļot dubļu šļakatas un kritušo kļavu lapu virpuli. Rudens ir skaļš.. Švīkst riteņi pa slapjajām ielām un arvien kailākajos koku zaros šalc vējš, neapmierināts purinot nost vēl iespītējušās lapas, kas pēdējiem spēkiem cenšas palikt tur augšā, bet galu galā vējš vai sals tās piespiež pie zemes. Un tuvojas steidzīgi soļi, kas piemin tās tuvāk zemei, dodot tai spēku pārciest ziemu. Ziemu, kas nāks ar baltu, pūkainu segu un klusumu, gaišu un mierpilnu klusumu.
Viņpus dzīvžogam 