Viņpus dzīvžogam

Visvienkāršākās lietas var kļūt sarežģītas, ja tās tiek atliktas uz pēdējo brīdi.

Būtu pienācis lauzt seriālu sēriju un noskatīties kādu filmu – nu tā pa nopietnam. Tik kaut kā nevaru saņemties. Un arī izvēle liela..

Gribēju taisīt salātus, bet pārēdos apelsīnus..

Tā jau ir.. pāris mēnešus aizmirst šeit iegriezties un jau paspējuši salikt visādas fīčas. I ne saprast, i ne aptvert, kas šeit viss jauns iespējams un vai to vispār vajag. Iesākumā jānotrauš putekļi, jāieeļļo logina eņģes un tad jau manīs, vai ziemu pārcietīsim..

palasījos savus senākos ierakstus un i kauns sametās.. Agrāk sanākuši pozitīvāki ieraksti, a tagad kaut kāds Depristimmungs uznācis.. Nu nevar takš tā.. Jāsaņemās, jāieskatās spogulī, jāuzsmaida sev un jāpasūta visi vismaz pāris mājas tālāk.. Un kāpēc gan nevarētu šad tad šādu ngreznību atļauties, ja tas palīdz? Var! Un kā vēl var. Un vajag! Galvenais tikai pašam noticēt, ka tas pa nopietnam un nevis tikai pašapmāna pēc.

Runājot par nedaudz citu tēmu.. Aizdomājos par “Veronika grib mirt” (oriģinālā: “Veronika decides to die”) – kā tu ir ar to gribēšanu un decides.. Neesmu gan nekāda lielā angļu val. pratēja, bet šķiet, ka kaut kas īsti neštimmē.. gribēt jau var daudzko.. bet no gribēšanas līdz darīšanai ejams tāls ceļš, kas ļoti bieži nemay netiek veikts. Bet ja runa ir par decide – tas jau liekas stingri nolemts un punkts. Lai gan ļoti labi zinu, ka tulkot nav viegli un tomēr.. dažkārt izlasot latvisko nosaukumu, šķiet: nu un, ka šai gribas? Gan jau tā gribēšana pāries.. Bet tas decides.. njā.. vairāk uzkūda ziņkāri: kas viņu tik tālu novedis?  utt. Storijā viņai tā gribēšana tiešām pāriet, bet tas nāca tikai pēc nolemšanas un izdarīšanas.. Nu anyway.. Grāmata super.. Filma super.. Storijs super..

Šodien es vēl varu slīgt savās bēdās, lauzīt galvu par to, kā būtu, ja būtu un ļaut asarām vaļu, ja prasa to gars.. Bet rīt, rīt es atkal iziešu ielās ar uzliktu masku, kas smaidīs un dies jaunai dienai pretim.. Bet šodien.. šodien vēl ir laiks skumjām, kas spiež dvēseli manu..

Dažkārt ir tik vienkārši atrast lietas, par kurām tev kāds ko nevēlas izpaust. Tevi māc ziņkārība un urda vēlme uzzināt, kas no tevis tiek slēpts. Tev šķiet, ka nav tavos spēkos visu atšifrēt pašam, jo ir tik daudz nezināmo. Tu nolem mest mieru. Līdz nākamajam tukšajam mirklim. Un tu vandies un meklē gan debesīs, gan peklē. Līdz izmisumam. Līdz spēku izsīkumam. Līdz apjuasmai, cik gan tu esi nožēlojams. Un tad, itkā lai par tevi pasmietos, liktenis iespļauj tev sejā meklēto. Un tu kāri tver katru vārdu, katru zilbi, katru skaņu.. Aizturētu elpu tu ļaujies vilnim. Pāris sekunžu laimes. Pāris sekunžu uzvarētāja smaida, līdz tu apjaut, ka esi uzzinājis to, ko tu labāk vēlētos aizmirst. Uz saviem pleciem tu jūti uzgulstam jaunu smaguma nastu. Tu nopurinies. Vel un vēl, bet nepaliek vieglāk. Pāris sekunžu prieka..

.. dažkārt ir mirkļi, kad tev liekas, ka tava dzīve jau ilgu ilgu laiku stāv uz vietas ..