Nāca un pagāja garām.. Nāca man tieši pretim, skatījās acīs, smaidīja, piešķieba galvu un.. pagāja garām, acīs nerātni lēkājot sauleszaķiem. Pagāja garām neatskatoties, smaidot pretim nākamajam, lai pieviltu tāpat kā mani. Ak šī vasara.. Salauž tev sirdi, bet tu tik un tā esi gatavs tai dot vēl vienu iespēju un vēl, un vēl, un.. Tu izliec ēsmas kā zivij, tu lūdzies un skrien pakaļ, bet ar to nav gana. Tā dāvā tev mirkli prieka un cerības, lai pēc mirkļa triektu pret tevi savas nežēlestības šautras. Tai nav kauna. Nē, nē, it nemaz. Un tu nogursti un padodies un gaidi ziemu, kura ar savu balto villaini kā sargājot apņems tavus plecus, pieklusinās pilsētas trokšņus un atnesīs tavai sirdij mieru. Jo ziema vienmēr ir klusa, tā saldē lieki netērējot vārdus. No tās mēs gaidām saltu dvašu, bet bieži vien saņemam mieru un piedošanu. Mēs gaidām..
Viņpus dzīvžogam 