Vislabākie teksti rodasprātā.. un turtie pazūd neizdibināmās dzīlēs. Ja vien būtu iespēa, neko īpašu nedarot, šīs domas kaut kur kaut kā piefiksēt. Kas tie būtu par blogiem (vai domgiem vai kaut kā tā). Visbiežāk un labāk es blogoju domās.. ejot pa ielu, braucot tramvajā vai laiski slaistoties dārzā un ķerot saules starus. Tur top tādi teksti.. tāda valodas bagātība.. un kad tiek pie rakstīšanas, tad viss ir pagaisis vējā. Un palikušas ir vienīgi atmiņas.. uh, kas par atmiņām. Tās protams ir vērtība pašas par sevi. Nenovērtējama bagātība. Nu gluži tāpat kā fantastisks saulriets pie jūras, kad rokā ir fotoaparāts, bet tu nolem šo saulrietu paturēt tikai sev un to podziņu nenospied. Nu kaut kā tā..
Viņpus dzīvžogam 