Kārtējo reizi uznācis lielais miegs. Bet gulēt iet negribas.. jau tā pārāk maz laika pavadu vienvientulībā pati ar sevi. Nu tā pa īstam. Darot to, uz ko dotajā brīdī ir luste. Nedarot neko. Dodoties fantāziju lidojumos uz savām paralēlajām dzīvēm. Uz dzīvēm, kur neiespējamais kļūst iespējams. Kur viss noriek tā, kā tas šajā īstajā un vienīgajā diez vai kādreiz notiks.
Mh.. šķiet, ka sāk sāpēt kakls. Tie mūžīgie tramvaju caurvēji darījuši savu. Un saldējums. Bet saldējumu tomēr nevainošu. Garšīgs!
Kāpēc gan mūzika atsauc atmiņas? Ok.. ne jau tikai mūzikai tāds spēks. Bet tā ir viena no. Lai gan vispārīgi ņemot, atmiņas jau nav vainīgas. Kas gan īsti irvainīgs pie kā? Mh.. šodien es nevainošu nevienu. Un vismazāk jau pati sevi.
Iet gulēt.. neiet.. iet.. neiet.. utt. utjp. Ehhh.. Akjā.. ka tā pasērčo pa blogiem vai vispār pa i-netu kā tādu, tad nākas secināt, ka mēs dzīvojam foto laikmetā. Katram trešajam (minu) ir spogulene un vēlme izpausties caur foto. Un viņi to arī dara! Nu gluži kā vācieši ar saviem super- un postāriem utml. Ok.. es jau laikam ar’ esmu vien no.. Nu ne jau no vāciešiem-superstāriem, bet gan viena no tiem foto mīļotājiem. Tikai pagaidām diemžēl vēl bez savas spogulenes. Bet tas vēl nāks! A vispār jau var depresijas dabūt! Jo citu foto vienmēr liekas.. nu wow (nē, ar to nav domāts world of warcraft vai kāds cits mistrojums..). A savi foto patīk tikai apstrādes brīdī. Un tos tāpat vislabāk saprot pats. Tas ir kā sava veida terapija, lai izliktu savu sāpi.
Mh.. ok.. datora sīkšana mani pierunāja beigt mistrot un doties likties slīpi.
Viņpus dzīvžogam 
Komentēt