Viņpus dzīvžogam

..pienāk piektdiena. Mājupceļā tramvajā sākumā šķita, ka man atgal gadījies iekāpt frīku vagonā.. bet nē, es tomēr kļūdījos. Publiku lielākoties pārstāvēja milzu vācu pensīšu grupa, kuri devās uz savu viesnīcu. T jau man pret ko tādu nebūtu nekas.. bet piektdienas pēcpusdienā, pēc garas darba nedēļas arī mājupceļā dzirdēt vācu valodu.. jau tā saskaros ar to pārāk bieži. Mh.. ok.. parasti mājupceļā klausos vācu mūziku, bet tā jau ir cita lieta 😀 Visvairāk šodien kaitināja tas, ka es apkrāvusies ar rimčika maisiem biju spiesta stāvēt kājā, kamēr tie .de pensīši aizņēma labākās sēdvietas 😦 Bet nekas, atriebība sekos! 😀 Gan jau reiz atkal sanāks doties uz vāczemi un braukt ar viņu sabiedriskajiem. Ok.. liela brēka maza villa.

Mh.. kas vēl labs? Akjā.. jau pieminētais wīkends. Un pat laiks šķiet nedaudz uzlabojies. Nu vismaz tik tālu, ka es pat uzdrošinos iestumt lietussargu visdziļākajās somas dzīlēs, nebaidoties, ka somas saturu nāksies izgāst ielas vidū, jo pēkšņi sācis gāzt kā ar spaiņiem. Nuja.. tātad wīkends. Plāns: pavadīt mierīgi. Nu lai tas ja ne vismaz man, tad manam kontam būtu miera pilns. Jātaupa ūrlaubam 🙂

Lai jums (i kāc ar te =? 😀 ) jauks wīkends! 🙂

 Vislabākie teksti rodasprātā.. un turtie pazūd neizdibināmās dzīlēs. Ja vien būtu iespēa, neko īpašu nedarot, šīs domas kaut kur kaut kā piefiksēt. Kas tie būtu par blogiem (vai domgiem vai kaut kā tā). Visbiežāk un labāk es blogoju domās.. ejot pa ielu, braucot tramvajā vai laiski slaistoties dārzā un ķerot saules starus. Tur top tādi teksti.. tāda valodas bagātība.. un kad tiek pie rakstīšanas, tad viss ir pagaisis vējā. Un palikušas ir vienīgi atmiņas.. uh, kas par atmiņām. Tās protams ir vērtība pašas par sevi. Nenovērtējama bagātība. Nu gluži tāpat kā fantastisks saulriets pie jūras, kad rokā ir fotoaparāts, bet tu nolem šo saulrietu paturēt tikai sev un to podziņu nenospied. Nu kaut kā tā..

• gulēt
• sauli
• sapņot
• iPhone
• mtb
• ūrlaubu
• ceļot
• jūru
• kādu sev blakus
• zemenes
• auto
• dzīvokli
• vinnēt loterijā

• …

 Uznācis lielais ziemas miegs. Pašā vasaras sākumā. Nuja.. neko darīt. Laikam būtu pēdējais laiks doties atvaļinājumā.. kaut kur aizbraukt, palaiskoties.. Bet līdz tam vēl nedaudz jāpaciešas..

    Mh.. sēžu un lauzu galvu par to, ka reiz bērnībā kaut kur bij sanācis lasīt kādu feinu dzejolīti par lietu.. vai varbūt, ka tā bija dziesmiņa.. vai varbūt kāds pašmāju kreatīvais mistrojums.. vai varbūt tas nemaz nebija par lietu.. mh.. neatceros 😦

Lietus, lietu, lietus.. vasara tikai nesen sākusies un aiz loga notiek pasaules plūdu otrās daļas ģenerālmēģinājums.. nu vismaz dārzs nav jālej.. un vispār.. ir iemesls nīkt telpās un nedarīt neko.

Ak.. vai tas nebij kaut kas ar “lietus līst un līst bez mitas, lietus līst un nesasitas..” Mh.. bet vai tiešām tai pakšķēšanai pret palodzēmvai loga rūtīm nav nekāda sakara ar sasišanos? Who knows..

Kārtējais mierīgais svētdienas vakars. Laiska slaistīšanās pie tv un skatoties Čārlija enģeļus.. Vārgs vējelis laiski pūš aizkaros.. Un palēnām bet nenovēršami izskan kārtējā nedēļas nogale.. nuja.. who cares..

Kad ārā ir apmācies un arī pie griestiem no saules ne vēsts.. tad uznāk vēlme, savu nomāktību palaist vienu plašajā pasaulē. Ja agrāk viena no vienīgajām iespējām bija, uzrakstīt uz lapiņas un paslēpt kādā stūrī, tad nu tagad ko līdzīgu var izdarīt savādāk. Un paliek cerība, ka varūt kāds kaut kur pasaulē plašajā to nejauši uzies un pat izlasīs.

Nu jo tur daudz.. Mākoņus stumdīt vairs nav vērts un vispār jau arī nevajag. Ir skaisti tāpat.