Viņpus dzīvžogam

Nu nesaprotu es tos lidoņus! Vienmēr iemanās pa kādu aizkar’ šķirbu ielīst iekšā, bet āra nu ne par ko! Spindz und spindz visriņķī.. pie viena loga, pie otra.. pāris milimetru attālumā no vietas, kur pat vesels lapseņu bars varētu izspraugties, nemaz nerunājot par mušām.. bet nekā.. Madam muša, redzot, ka bez personiska kontakta neko nepanāks, sāk izmantot mani par nosēšanās lauku. Spindzinās riņķī, nolaižas, iztraucēta a’kal paceļas gaisā un aicinoši dodas loga virzienā. Sērīgi sīc stikla nepareizajā pusē. Un šī sīkšana kļūst aizvien skaļāka un kaitinošāka.. Nu ta’ nekas neatliek, kā vien pārvarēt savu lielo slinkumu, slieties kājās, atvilkt madam mušas skatuves priekšskaru līdz galam vaļā un ar cēlu žestu izlaist primadonnu uz lielās skatuves dēļiem.. Vēl tik’ aplausu pietrūkst un tad nu kārtējā pirmizrāde būtu izdevusies uz “bravo!”