palasījos savus senākos ierakstus un i kauns sametās.. Agrāk sanākuši pozitīvāki ieraksti, a tagad kaut kāds Depristimmungs uznācis.. Nu nevar takš tā.. Jāsaņemās, jāieskatās spogulī, jāuzsmaida sev un jāpasūta visi vismaz pāris mājas tālāk.. Un kāpēc gan nevarētu šad tad šādu ngreznību atļauties, ja tas palīdz? Var! Un kā vēl var. Un vajag! Galvenais tikai pašam noticēt, ka tas pa nopietnam un nevis tikai pašapmāna pēc.
Runājot par nedaudz citu tēmu.. Aizdomājos par “Veronika grib mirt” (oriģinālā: “Veronika decides to die”) – kā tu ir ar to gribēšanu un decides.. Neesmu gan nekāda lielā angļu val. pratēja, bet šķiet, ka kaut kas īsti neštimmē.. gribēt jau var daudzko.. bet no gribēšanas līdz darīšanai ejams tāls ceļš, kas ļoti bieži nemay netiek veikts. Bet ja runa ir par decide – tas jau liekas stingri nolemts un punkts. Lai gan ļoti labi zinu, ka tulkot nav viegli un tomēr.. dažkārt izlasot latvisko nosaukumu, šķiet: nu un, ka šai gribas? Gan jau tā gribēšana pāries.. Bet tas decides.. njā.. vairāk uzkūda ziņkāri: kas viņu tik tālu novedis? utt. Storijā viņai tā gribēšana tiešām pāriet, bet tas nāca tikai pēc nolemšanas un izdarīšanas.. Nu anyway.. Grāmata super.. Filma super.. Storijs super..
Viņpus dzīvžogam 
Komentēt