Viņpus dzīvžogam

    Mh.. sēžu un lauzu galvu par to, ka reiz bērnībā kaut kur bij sanācis lasīt kādu feinu dzejolīti par lietu.. vai varbūt, ka tā bija dziesmiņa.. vai varbūt kāds pašmāju kreatīvais mistrojums.. vai varbūt tas nemaz nebija par lietu.. mh.. neatceros 😦

Lietus, lietu, lietus.. vasara tikai nesen sākusies un aiz loga notiek pasaules plūdu otrās daļas ģenerālmēģinājums.. nu vismaz dārzs nav jālej.. un vispār.. ir iemesls nīkt telpās un nedarīt neko.

Ak.. vai tas nebij kaut kas ar “lietus līst un līst bez mitas, lietus līst un nesasitas..” Mh.. bet vai tiešām tai pakšķēšanai pret palodzēmvai loga rūtīm nav nekāda sakara ar sasišanos? Who knows..

Kārtējais mierīgais svētdienas vakars. Laiska slaistīšanās pie tv un skatoties Čārlija enģeļus.. Vārgs vējelis laiski pūš aizkaros.. Un palēnām bet nenovēršami izskan kārtējā nedēļas nogale.. nuja.. who cares..

Kad ārā ir apmācies un arī pie griestiem no saules ne vēsts.. tad uznāk vēlme, savu nomāktību palaist vienu plašajā pasaulē. Ja agrāk viena no vienīgajām iespējām bija, uzrakstīt uz lapiņas un paslēpt kādā stūrī, tad nu tagad ko līdzīgu var izdarīt savādāk. Un paliek cerība, ka varūt kāds kaut kur pasaulē plašajā to nejauši uzies un pat izlasīs.

Nu jo tur daudz.. Mākoņus stumdīt vairs nav vērts un vispār jau arī nevajag. Ir skaisti tāpat.