Viņpus dzīvžogam

Tja.. nu ko lai saka.. ķibele ķibeles galā. Nekas traks, bet tomēr nedaudz kaitina. Nolēmu paniekoties ar mājas lapas taisīšanu, lai nepiemirstos jaunapgūtie Web dizaina kursu triki un vecās labās pašmocības pašmācības ceļā gūtās gudrības. Tā kā man tās dizaina domas dienu no dienas svārstās, nolēmu uztaisīt kādu paraudziņu ar kādu grafikas programmu. Tā kā vecais labais fotošops bišku par sālītu, izmantoju “burvīgo” lapsēnu GIMPu. Nu nesaprotos es ar viņu nu ni kā. Liekas nedaudz nepārredzams, bet varbūt tas tik tāds pieraduma jautājums. Nu lai nu kā.. cīnījos un darīju ko varēju. Viss sāka izskatīties rožaināk līdz ķibeles brīdim – lapsēns uzkārās. Un es savas stulbības pēc neko nebiju noseivojusi. Juhū! Nu nekas.. rīt būs atkal jauna diena. Uzskicēju nu visu pēc vecās labās metodes uz rūtiņu lapas, lai līdz rītam kas jauns neienāk prātā.

Tās PC problēmas jau tik tādi ziediņi, salīdzinājumā ar manu uznācienu tramvajā, teātra uzvedumā: “Iveta pret kontroli”. Nu ko.. parasti es ierēcu par citiem, nu citi varēja ierēkt par mani. Bet ja nu reiz man kādā lietā ir tīra sirdsapziņa, nu ta nu es cīnīšos par savu taisnību, lai tur vai kas. Nu vismaz attiecībā uz tramvajiem 😀

Dusmas, bet nav neviena, uz kuru tās izgāzt. Un lepnums, un sirdsapziņa neļauj uzbrukt pirmajai. Gribas, lai kāds pielien un tad izlādēt visu, kas sakrājies. Bet neviens nepielīdīs. Un nevajag’ ar’.

Sagribējās kaut ko pafotogrāfēt. Bet slinkums! Ārā feina vasaras novakare, bet es sēžu iekšā. Kāpēc? Mh.. nezinu. Jāpasērfo pa internetu.. “mož” uzroku ko interesantu.. mhjā..

P.S. sāp kakls 😦

Kārtējo reizi uznācis lielais miegs. Bet gulēt iet negribas.. jau tā pārāk maz laika pavadu vienvientulībā pati ar sevi. Nu tā pa īstam. Darot to, uz ko dotajā brīdī ir luste. Nedarot neko. Dodoties fantāziju lidojumos uz savām paralēlajām dzīvēm. Uz dzīvēm, kur neiespējamais kļūst iespējams. Kur viss noriek tā, kā tas šajā īstajā un vienīgajā diez vai kādreiz notiks.

Mh.. šķiet, ka sāk sāpēt kakls. Tie mūžīgie tramvaju caurvēji darījuši savu. Un saldējums. Bet saldējumu tomēr nevainošu. Garšīgs!

Kāpēc gan mūzika atsauc atmiņas? Ok.. ne jau tikai mūzikai tāds spēks. Bet tā ir viena no. Lai gan vispārīgi ņemot, atmiņas jau nav vainīgas. Kas gan īsti irvainīgs pie kā? Mh.. šodien es nevainošu nevienu. Un vismazāk jau pati sevi.

Iet gulēt.. neiet.. iet.. neiet.. utt. utjp. Ehhh.. Akjā.. ka tā pasērčo pa blogiem vai vispār pa i-netu kā tādu, tad nākas secināt, ka mēs dzīvojam foto laikmetā. Katram trešajam (minu) ir spogulene un vēlme izpausties caur foto. Un viņi to arī dara! Nu gluži kā vācieši ar saviem super- un postāriem utml. Ok.. es jau laikam ar’ esmu vien no.. Nu ne jau no vāciešiem-superstāriem, bet gan viena no tiem foto mīļotājiem. Tikai pagaidām diemžēl vēl bez savas spogulenes. Bet tas vēl nāks! A vispār jau var depresijas dabūt! Jo citu foto vienmēr liekas.. nu wow (nē, ar to nav domāts world of warcraft vai kāds cits mistrojums..). A savi foto patīk tikai apstrādes brīdī. Un tos tāpat vislabāk saprot pats. Tas ir kā sava veida terapija, lai izliktu savu sāpi.

Mh.. ok.. datora sīkšana mani pierunāja beigt mistrot un doties likties slīpi.

Nu nesaprotu es tos lidoņus! Vienmēr iemanās pa kādu aizkar’ šķirbu ielīst iekšā, bet āra nu ne par ko! Spindz und spindz visriņķī.. pie viena loga, pie otra.. pāris milimetru attālumā no vietas, kur pat vesels lapseņu bars varētu izspraugties, nemaz nerunājot par mušām.. bet nekā.. Madam muša, redzot, ka bez personiska kontakta neko nepanāks, sāk izmantot mani par nosēšanās lauku. Spindzinās riņķī, nolaižas, iztraucēta a’kal paceļas gaisā un aicinoši dodas loga virzienā. Sērīgi sīc stikla nepareizajā pusē. Un šī sīkšana kļūst aizvien skaļāka un kaitinošāka.. Nu ta’ nekas neatliek, kā vien pārvarēt savu lielo slinkumu, slieties kājās, atvilkt madam mušas skatuves priekšskaru līdz galam vaļā un ar cēlu žestu izlaist primadonnu uz lielās skatuves dēļiem.. Vēl tik’ aplausu pietrūkst un tad nu kārtējā pirmizrāde būtu izdevusies uz “bravo!”

Vēl 26 dienas līdz Ūrlaubam.. nu vai kaut kā tā. Salīdzinājumā ar pagājušā gada trim nedēļām Spānijā, šī gada 9 dienas troļļu zemē tāds nieks vien ir.. bet šis nieks tiek tiiiiiiiiiiik sirsnīgi gaidīts..

Vēl gaidīts tiek ne tikai ūrlaubs, bet gan arī iPhone parādīšanās šaipus okeānam. Man ir vienalga, ko saka Apple nemīļotāji, bet nu gribas man to īfōnu. Varbūt tādēļ, ka man patīk i mans īpōds i mans darba mac’s.. un varbūt arī citu iemeslu dēļ.. kas to lai zin’. Vispirms jau jāsagaida šā pārpeldēšana pāri okeānam, kā arī tas, kā šis vispār domā te darboties.

..pienāk piektdiena. Mājupceļā tramvajā sākumā šķita, ka man atgal gadījies iekāpt frīku vagonā.. bet nē, es tomēr kļūdījos. Publiku lielākoties pārstāvēja milzu vācu pensīšu grupa, kuri devās uz savu viesnīcu. T jau man pret ko tādu nebūtu nekas.. bet piektdienas pēcpusdienā, pēc garas darba nedēļas arī mājupceļā dzirdēt vācu valodu.. jau tā saskaros ar to pārāk bieži. Mh.. ok.. parasti mājupceļā klausos vācu mūziku, bet tā jau ir cita lieta 😀 Visvairāk šodien kaitināja tas, ka es apkrāvusies ar rimčika maisiem biju spiesta stāvēt kājā, kamēr tie .de pensīši aizņēma labākās sēdvietas 😦 Bet nekas, atriebība sekos! 😀 Gan jau reiz atkal sanāks doties uz vāczemi un braukt ar viņu sabiedriskajiem. Ok.. liela brēka maza villa.

Mh.. kas vēl labs? Akjā.. jau pieminētais wīkends. Un pat laiks šķiet nedaudz uzlabojies. Nu vismaz tik tālu, ka es pat uzdrošinos iestumt lietussargu visdziļākajās somas dzīlēs, nebaidoties, ka somas saturu nāksies izgāst ielas vidū, jo pēkšņi sācis gāzt kā ar spaiņiem. Nuja.. tātad wīkends. Plāns: pavadīt mierīgi. Nu lai tas ja ne vismaz man, tad manam kontam būtu miera pilns. Jātaupa ūrlaubam 🙂

Lai jums (i kāc ar te =? 😀 ) jauks wīkends! 🙂

 Vislabākie teksti rodasprātā.. un turtie pazūd neizdibināmās dzīlēs. Ja vien būtu iespēa, neko īpašu nedarot, šīs domas kaut kur kaut kā piefiksēt. Kas tie būtu par blogiem (vai domgiem vai kaut kā tā). Visbiežāk un labāk es blogoju domās.. ejot pa ielu, braucot tramvajā vai laiski slaistoties dārzā un ķerot saules starus. Tur top tādi teksti.. tāda valodas bagātība.. un kad tiek pie rakstīšanas, tad viss ir pagaisis vējā. Un palikušas ir vienīgi atmiņas.. uh, kas par atmiņām. Tās protams ir vērtība pašas par sevi. Nenovērtējama bagātība. Nu gluži tāpat kā fantastisks saulriets pie jūras, kad rokā ir fotoaparāts, bet tu nolem šo saulrietu paturēt tikai sev un to podziņu nenospied. Nu kaut kā tā..

• gulēt
• sauli
• sapņot
• iPhone
• mtb
• ūrlaubu
• ceļot
• jūru
• kādu sev blakus
• zemenes
• auto
• dzīvokli
• vinnēt loterijā

• …

 Uznācis lielais ziemas miegs. Pašā vasaras sākumā. Nuja.. neko darīt. Laikam būtu pēdējais laiks doties atvaļinājumā.. kaut kur aizbraukt, palaiskoties.. Bet līdz tam vēl nedaudz jāpaciešas..